LA zinātnisko rakstu krājums CREDIMUS III

2026.gada 30.janvārī notika Lutera Akadēmijas zinātnisko rakstu krājuma CREDIMUS III atvēršanas pasākums. Credimus III balstās divu konferenču materiālos: Kristofam Fīrekeram veltītajā konferencē “Kristofa Fīrekera dziedāšanas svētki” Neretā un Ernsta Glika jubilejas konferencē “Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam – 370” Alūksnē. Šo konferenču referāti ir papildināti ar mērķtiecīgi sagatavotiem pētījumiem un avotu publikācijām.

Abas konferences tika organizētas ar skaidru akadēmisku ieceri: parādīt vācbaltiešu luterāņu teologu ieguldījumu latviešu kristianizācijā un kultūras tapšanā nevis fragmentāri, bet kā konsekventu, teoloģiski motivētu procesu, kura sekas ir taustāmas valodā, izglītībā un domāšanas struktūrās.

Šeit iezīmējas Credimus III galvenais uzdevums – atjaunot sarunu starp teoloģiju un filoloģiju. Šī saruna Latvijas akadēmiskajā telpā tika pārrauta nevis dabiskas specializācijas dēļ, bet ideoloģiska spiediena rezultātā padomju okupācijas laikā. Ilgu laiku par Gliku, Fīrekeru un citiem bija iespējams runāt tikai valodnieciskā vai literārā aspektā, apzināti noklusējot viņu darbu teoloģisko kodolu.

Credimus III rāda, ka šī plaisa nav ne neizbēgama, ne auglīga. Tieši pretēji – konferences pieredze apliecināja, cik daudz iegūstam, ja teologi un filologi runā par vieniem un tiem pašiem tekstiem, personībām un kontekstiem. Šādā dialogā kļūst redzams pienesuma daudzslāņainums: teoloģiskais, filoloģiskais un kultūrvēsturiskais aspekts nav šķirami, bet savstarpēji nosacīti.

Šis krājums palīdz ieraudzīt ne tikai atsevišķus autorus, bet arī laikmetu, kurā tie darbojās. 17. gadsimta luteriskā ortodoksija nav reducējama uz doktrinālu shēmu vai akadēmisku strāvojumu. Tā bija teoloģiski organizēta Rietumu kristīgās kultūras veidošanas sistēma, kas noteica, kā cilvēks saprot realitāti, kā viņš domā, tic, raksta, dzied un māca.

Bez šīs paradigmas nav iespējams izprast latviešu rakstības, skolas, katehēzes un kristīgās identitātes pirmsākumus. Citiem vārdiem – bez luteriskās ortodoksijas nav saprotama arī latviešu tauta tādā nozīmē, kādā to pazīstam šodien.

Credimus III mērķis ir trejāds. Pirmkārt, no teoloģiskā skatpunkta krājums atklāj luterisko ortodoksiju kā teoloģiski antropoloģisku protoatmodas modeli.

Ticība dzimtajā valodā šeit nav sekundārs līdzeklis, bet tautas tapšanas instruments. Raksti krājumā rāda, kā Vārds, skola, dziesma un baznīcas kārtība veido cilvēku, kurš ticību ne tikai dzird, bet saprot un dzīvo.

Šis uzdevums tiek īstenots ļoti konkrēti. Raksti par Kristofu Fīrekeru atklāj dziedāšanu kā teoloģisku darbību – kā ticības internalizācijas formu. Dziesma, pasija, pat diminutīvu lietojums nav estētisks rotājums, bet mērķtiecīgs veids, kā Evaņģēlijs kļūst dzirdams, iegaumējams un personiski piedzīvojams.

Līdzās tam Ernsta Glika sadaļa ļauj ieraudzīt Bībeles tulkotāju ne tikai kā valodnieku vai kultūras varoni, bet kā apzinātu teologu un pedagogu. Viņa autobiogrāfiskā skice, priekšvārdi un ziņojumi konsistorijai atklāj cilvēku, kurš tulkošanu saprot kā garīgu atbildību par tautu. Glika vārdi “Mīļais latvieti” nav sentimentāla uzruna, bet teoloģiski pārdomāta antropoloģiska programma – cilvēks tiek uzrunāts kā spējīgs saprast Dieva Vārdu un līdz ar to būt atbildīgs par savu ticību, dzīvi un kopienu.

Otrkārt, no filoloģiskā skatpunkta Credimus III ir iespējams tikai pateicoties filologu profesionālajam darbam. Tekstu precizitāte, avotu kritika, valodas nianses un poētikas analīze nodrošina pamatu jebkurai atbildīgai teoloģiskai interpretācijai.

Krājums apliecina, ka filoloģija nav palīgdisciplīna, bet līdzvērtīgs partneris ideju vēstures izpētē. Valodas zinātne savā dziļākajā nozīmē kalpo Vārdam – ne tikai kā tekstam, bet kā nozīmei.

Īpaši nozīmīgi ir tas, ka krājumā līdzās interpretācijām ir iekļautas arī avotu publikācijas. Tās ļauj ne tikai runāt par luterisko ortodoksiju, bet to tieši dzirdēt. Šajos tekstos kļūst skaidrs, ka 17. gadsimta teoloģija nav abstrakta sistēma, bet ļoti konkrēta realitātes pārvaldīšana – skolu darbs, draudžu audzināšana, pretestība patvaļai un atbildība par cilvēka garīgo formāciju.

Treškārt, Credimus III apvieno teoloģiju un filoloģiju vienotā ideju vēstures perspektīvā. Luteriskās ortodoksijas dižgari – Mancelis, Fīrekeru, Gliks un Fišers – iemieso vienu paradigmu:
Vārds dzimtajā valodā + katehēze + dziesma + skola + baznīcas kārtība = cilvēks un tauta, kas ticību saprot, dzīvo un sniedz tālāk.

Šī formula nav tikai vēsturisks kopsavilkums. Tā ir uzdevums arī mūsu 21. gadsimtam.

Tieši šeit loģiski iezīmējas turpinājums. Credimus III nav piemiņas rakstu krājums. Tā ir darba grāmata, kas uzliek atbildību nākamajam solim.

Tādēļ programmatiskā nozīmē Credimus IV jau ir iezīmēts. Nākamais krājums fokusēsies uz Georgu Manceli un Paulu Einhornu, izvēršot luteriskās ortodoksijas misijas, katehēzes un sabiedriskās atbildības dimensiju. Ja Credimus III parāda sistēmu, tad Credimus IV uzdevums būs parādīt tās dinamiku – kā teoloģija veido tautu ne tikai caur tekstiem, bet caur institūcijām, disciplīnu un publisku atbildību.

Credimus kā kopprojekts tādējādi neveido tikai sēriju, bet procesu – intelektuālu telpu, kurā teoloģija, filoloģija un vēsture atkal runā kopīgā valodā.

Reformācijas laikmets Latvijai atnesa vairāk nekā jaunu konfesiju. Tas atnesa Dieva Vārdu, kas tika izteikts un sadzirdēts latviešu valodā. Georgs Mancelis trāpīgi sacīja: “Mēs runājam visi latvisku valodu.” Šajā valodā mēs arī mācāmies ticēt, dziedam un slavējam Dievu.

Kā raksta apustulis Pāvils: “Tātad ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana – no Kristus pavēles.” (Rm 10:17)