Lutera Akadēmijas viesis 2.februārī – VJAČESLAVS KAŠČEJEVS

Ceturtdien, 2.februārī plkst.17:30 Lutera Akadēmijā tikšanās un saruna par tēmu “Zinātnes un ticības saskares punkti”ar vienu no pasaules izcilākajiem jaunajiem zinātniekiem fiziķi, Latvijas Universitātes asoc. profesoru VJAČESLAVU KAŠČEJEVU.

Vjačeslavs Kaščejevs ir Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis, apbalvojuma «Laiks Ziedonim» balvas laureāts zinātnes nominācijā «Taureņu uzbrukums». Par sasniegumiem kvantu nanoelektronikā saņēmis prestižo Pasaules Ekonomikas foruma balvu.

Vjačeslavs Kaščejevs spēj ar savu smaidu un enerģiju iedvesmot studentus un kolēģus jauniem atklājumiem. Viņam piemīt unikāla spēja popularizēt zinātni sabiedrībā un atraktīvi izskaidrot vissarežģītākās fizikas norises. Vjačeslava Kaščejeva enerģija, darbi un personība aizrauj daudzus: visuma noslēpumi, melnie caurumi, kvantu mehānikas pētījumi, fizikas paradigmas prāta abstrakcijas un starptautiskā sadarbība ar zinātniekiem visā pasaulē.

Vjačeslava Kaščejevs par savu ceļu pie Dieva

“Mans sākumpunkts ceļā pie Dieva ir bijusi karojošā ateista pozīcija, kuru bērnībā man bija ieaudzinājis vectēvs. Vidusskolā ar prieku atklāju, kas ir fizika, un sapratu, ka tā man itin labi padodas. Šajā laikā manu materiālista pārliecību vēl vairāk nostiprināja kāda universitātes pasniedzēja lekcijas par fizikas filosofiju. Ceļš bija nosprausts, un 1996. gadā es iestājos LU Fizikas un matemātikas fakultātē.

Nonākot studiju vidē, sastapos ar jauniem cilvēkiem, pieredzēm, idejām. Man paveicās ar draugu kompāniju, kuru vienoja nopietna attieksme pret studijām un vēlme izprast pasauli. Starp draugiem bija arī tie, kas pirms neilga laika pievērsās kristietībai. Tas mani ļoti pārsteidza: kā gudri, interesanti, jauki cilvēki var ticēt kaut kādiem senlaicīgiem mītiem? Turklāt iet katru svētdienu uz baznīcu pildīt jocīgus rituālus? Neviens vien vakars bija pagājis asās diskusijās un atbilžu meklējumos… Tomēr ar prātu vien nepietiek, lai piedzīvotu žēlastību. Dzīves pirmie nopietnie pārbaudījumi lika man sāpīgā veidā atklāt, cik šaurs ir sausās gudrības ceļš. Tieši tad es sāku meklēt atbildes uz jautājumiem, ko godīgs ateists atzītu par bezjēdzīgiem. Kas ir mīlestība? Kas ir ticība? Kas dod cilvēkam spēju piedot? Es atklāju, ka mani draugi, kas tic Dievam, spēj piedzīvot ko tādu, kas man allaž bijis nesasniedzams.

Mans ceļš cauri neticības tuksnesim ilga vairākus gadus, līdz tapu kristīts un iesvētīts Rīgas Lutera draudzē Torņakalnā. Turpat arī mēs ar sievu svinējām kāzas, beidzot bakalaura studijas.

Nākamais posms manā ceļā ar Dievu sākās divus gadu vēlāk, kad kopā ar sievu devāmies uz Izraēlu, kur man piedāvāja studēt doktorantūrā. Piedāvājums bija vairāk nekā sapņu piepildījums, jo varēju mācīties kvantu fiziku Telavivas universitātē pie slavena profesora.

Savas garīgās mājas Izraēlā mēs atradām luterāņu draudzē Pestītāja baznīcā Jeruzālemes vecpilsētā (Redeemer Church Jerusalem). Šī draudze manī ielika ļoti augstu standartu attiecībā uz to, ko nozīmē būt kristietim. Dievkalpojumu kārtība nebija nekāda sevišķa, bet tos caurstrāvoja neaizmirstams sadraudzības, savstarpējās mīlestības un pazemības gars. Tas tik skaidri ļauj piedzīvot, ka lielais kalpošanas izaicinājums sākas nevis tad, ka ejam uz baznīcu, bet gan tad, kad izejam no baznīcas pasaulē, ikdienā, kur esam aicināti mīlestībā kalpot tuvākajam.

Manuprāt, ticības ceļā izšķirošais ir, ka cilvēks atsaucas uz žēlastību. Un atsaukties palīdz vide, kas ļauj uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Klauvētājam taps atvērts. Tas attiecas gan uz fizikas likumu izzināšanu, gan uz Dieva meklējumiem. Es biju to piedzīvojis un turpinu piedzīvot gan LU Fizikas un matemātikas fakultātē, gan Torņakalna baznīcā.

Cilvēkiem ar lielu Dieva doto prāta gudrību ir sevišķi jārūpējas, lai sirds gudrība nepaliek novārtā. Dievs atklājas mums tik dažādos veidos, eksaktās zinātnes ir viens no tiem.”